Pressmeddelanden

2011.gada 7. septembra rīts, kamandai "Zaļais bruģis" iesākās kā parasti. Bija līgas spēļu pēdējā diena. Tā kā visi jautājumi bija sen jau atrisināti, unuzvara līgā nodrošināta sen jau, visi jutās priecīgi un ļoti atviegloti. Notika gatavošanās play-off. Savukārt vēl citas komandas cīnījās par savu vietu zem saules. Visiem šī bija līgas pēdēja diena. Spēlētāji nevarēja sagaidīt vakaru, kad varēs turēt savās rokas godam izcīnīto kausu.
Visi gaidīja jaunu KHL sezonas sakumu. Katram ir savs spēļētājs, kuram sekoja līdzi jau kopš bērnības. Katram bija sava komanda, kurai ar nepacietību sekoja līdzi. Un šajā sezonā daudziem par tādu kļuva Jaroslavļas "Lokomotīve" Daudzi viņai sekoja līdzi sen jau, citi pirmo reizi.
Bet tas viss izmainījās vienā mirklī. Mirklī, kas satricināja un pilnīgi satrieca VISU HOKEJA PASAULI. Viens mirklis kuru neviens negaidīja. Mirklis kad izdzisa tik daudzas hokeja zvaignes un leģendas un tie kuriem vajadzēja par tādiem kļūt: Demitra, Vasičeks, Rahuneks, Mareks, Salejs, Kaļanins, Līvs, un protams mūsu Kārlis.
Kad laukumā atradās Kārlis, tad varējām būt droši: uz laukuma ir divi vartsargi. Viņš bija aizsargs, kuram galvenais bija komandas intreses, nevis personīgā statistika.
Tā tik ir "Sapņu komanda". Ja mums latviešiem bija "Sapņu komanda1935", tad šo var saukt par "Sapņu komandu 2011-.....". Par Sapni,kurš palika nepiepildīts. Par sapni, kurš viena mirklī pārvērtās par visdrausmīgāko murgu.
Sākumā neviens nespēja noticēt. Vai tiešam tas ir kāds šausmīgs joks vai kļūda. Kā kaut kas tāds ir iespejams....
kad paziņoja, ka ir daži izdzīvojošie, katrs cerēja ka tas ir tieši viņa favorīts. Radinieki cerēja uz brīnumu izdzirdēt sava tuvinieka vārdu starp izdzīvojiošiem. Daudzi, pirmo reizi sava mūžā, cerēja ka spēlētājs ir guvis kādu savainojumu, kas liegtu viņam iekāpt liktenīga lidmašīnā.
Izdzisa komanda, uz kuru tika liktas lielas cerības. Uz kuru bija prieks skatīties. Komanda, kuras dēļ hokejs kļuvis par to kas ir. Komanda kura spelēja un tagad turpinās spēlēt debešķīgu hokeju TUR AUGŠĀ.
Katrs ir dzirdējis no vestures faktiem par avārijām kad gājusi bojā kada komanda, vai lielākā daļa no spēlētājiem. Bet neviens nevarēja iedomāties, ka nāksies pieredzēt pašiem kaut ko tik šausmīgu.

Diemžēl komandas spēlētāji šos šausminošos jaunumus uzzināja spēles laikā. Ar pēdejiem spēkiem pabeiguši speli, nebija ne miņas no prieka un laimes par izcīnīto kausu. Visi gribēja tiaki ātrak doties prom no ledus. Tā tas kauss tagad mētajas kaut kur ģerbtuves vistālākajā stūrī. Kauss par kuru nevienam nav prieka.....

---

---